Kailismi. Cilvēks un realitāte
Džefrijs sēdēja pie loga un iedomājās sevi tādu, kāds viņš vēlētos būt. Viņam patika sevi tādu iedomāties. Viņam nepatika mainīt sevi pašu, lai dzīvē pietuvinātos savam ideālam, jo tas prasīja darbu. Bieži vien bija arī citi šķēršļi, gan viņā, gan apkārtējos, jo bija jāmaina arī tas, kā citi iedomājas Džefriju.

Džefrijam iešāvās prātā, ka mēs visi viens otram esam izdomāti un iedomāti. Gluži tāpat, kā Džefrijs iedomājās sevi kā tādu, kāds viņš vēlējās būt. Džefrijs iedomājās, ka viņš iedomājas kādu cilvēku, kurš iedomājas vēl kādu citu cilvēku, kurš, savukārt, iedomājas...

Džefrijs sēdēja uz palodzes un turpināja ģenerēt variācijas, līdz iedomājās kādu iedomātu Kailu Ozolu, kurš iedomājas Džefriju, kurš iedomājas tādus tēlus kā Kails Ozols. tad jau sanāk, ka Džefrijs pats arī ir tikai iedomāts. Sanāk, ka Džefrijs pats sevi arī ir izdomājis un dzīvo, domājot, ka viņš ir Džefrijs. Bet, kas ir Džefrijs patiesībā? Kā jāiedomājas Džefrijs, lai viņš būtu pēc iespējas tuvāks tam Džefrijam, kāds viņš bija patiesībā.

Nonācis tik tuvu patiesībai, Džefrijs pārtrauca domāt. Viņš piecēlās, uzvilka kurpes un izgāja laukā, aizcirtis durvis skaļāk nekā parasti. Viņš bija uzvilkts un domāja:"ES ESMU TĀDS KĀDS ES ESMU! ES ESMU REĀLS!" Tāds bija ši īpatnējais cilvēks - Džefrijs.