Kailismi. Cilvēks un spēju robeža
Džefrijs gāja cauri parkam un ar nagu mēģināja izvilkt no zobustarpas sēmuškas čauliņu. Visu laiku likās, ka nupat, nupat izdosies aizķert ar nagu šo čauliņu, bet tad tā izslīdēja.

Ieniezējās dirsa un Džefrijs tieši tik labi, cik labi ļāva biezās bikses, pakasīja dirsu, pie reizes aplaidis apkārt skatienu vai kāds neredz. Tad pēkšņi Džefrijs pamanīja, ka visu laiku pie sevis ir dungojis kādu pielipušu dziesmiņu. Cilvēks pabrīnījās un sāka domāt par to, kā gan cilvēks spēj sadalīt uzmanību starp tik daudzām lietām un vēl organizēt un plānot savu rīcību tā, lai šīs lietas paveiktu.

Džefrijs sadzirdēja putnu balsis, sajuta, ka spiež kurpe, ka atkal niez dirsa, ka atkal jāveic izelpa ieelpa, ar mēli jāturpina zobu starpas atbrīvošana, jāatsāk dziesmiņas dungošana no vienīgās zināmās vietas dziesmā, kā arī jāskatās, kas notiek visapkārt un jāturpina šī nolādētā doma par to, kā tas viss ir iespējams.

Te piepeši cilvēkam no šīs neaptveramās domas sagriezās galva un iestājās panika. Pēkšņi Džefrijs vairs nesaprata kā savāksies, kā turpinās dzīvot, kā neraugoties uz to, cik viss ir sarežģīti, turpinās 8 stundas dienā pildīt darba pienākumus un apvienot to visu ar neganti niezošo dirsu, kura tikai turpināja un turpināja sūtīt signālus par kairinājumu izsutušajā sūdcaurumā. Tieši tajā brīdī Džefs pilnībā aizmirsa par maisiņu, kurš viņam bija jātur. Maisiņš izšļuka no cilvēka rokām. Cilvēks sadzirdēja plīstošu alus pudeļu stiklu skaņu. Tas jau bija par daudz. Džefs atkrita uz parka soliņa un apjuka tiktāl, ka vairs nesaprata, ka ir apjucis un ka neko vairs nesaprot.

Labu laiciņu pasēdējis Džefs piecēlās, atcerējās, kur bija devies, un drošu soli devās tālāk. Šis cilvēks bija sapratis, cik bīstami ir domāt par to kā un kāpēc. Salīdzinot ar to, darīt kaut ko bija pavisam vienkārši.